Karametāls

Turpinot savu atskatu uz biogrāfiju – mūzikas saistībā jāpasaka svarīgais. “Beberbeķu” tirgus: tā vēl dziļajos padomju laikos bija nosacīta brīvestības teritorija un vieta, kur par bargu naudu bija iegādājamas dažādas mantas, kuras netirgoja (vai aizliedza...) padomijas veikalos.

Jā, tur katru svētdienu pulcējās ļaužu bars, kas tirgoja deficīta preces – grāmatas, ierakstus lentēs, skatu kartes, un arīdzan vinilus. Tie pēdējie interesēja arī mani. Saprotams (jau kaut kur tepatās rakstīju) tie maksāja nejēgā dārgi- ap 50-70 rubļiem. Salīdzinājumam: samērā labi situētam strādniekam alga bija ap 150 ...

“Beberbeķu” tirgus bija tai mežā- kas redzams arī tagad, kad braucam uz Jūrmalu. No Rīgas centra šaipus Babītes vai Imantas/Zolitūdes viņējā galā. Un pagriežot galvu uz Jūrmalu- sanāk dzelzeceļa kreisajā pusē. Tur bija tāds placītis, kur sanāca svētdienās vairāki simti (un ja saule spīdēja labi- vienlaikus 1000 galvas bija). Uzzināju nejauši: no sava nu jau aizsaulē studijas biedra Mārtiņa, kurš turpat blakus dzīvoja un visbeidzot arī mani pierunāja.

Apmēram 1982. gadā pirmo reizi uz turieni aizbraucu. Un pirmā vīzija, ko šodien atceros – ir neredzēti krāšņās grāmatas, neredzēti krāšņie plakāti un citādi visādi spīguļojoši grabekļi. Apskatījos un iegaumēju dažus cilvēkus, kuriem plates stāvēja kaudzēm: pa 20, pa 30 un vēl vairāk. Viss zieds- toreizējie uzgrāvēji KISS, DEEP PURPLE, RAINBOW, THIN LIZZY un pat jau MOTORHEAD, IRON MAIDEN zaigojās zem skujām un saules staros. Visi ar vizošiem disku vākiem, kas tolaik vēl bija iesaiņoti caurspīdīgā polietilēnā. Un ar vājprātīgiem (a ko tad es pelēkā padomijā biju redzējis?) zīmējumiem virspusē.

Laikam kādus gadus trīs – nu tā: reizi mēnesī es uz turieni piestaigāju, vienkārši lūkojoties uz šo nepieejamo krāsainību. Kabatā pāris rublīši vienmēr bija, bet tāda summa “nevilka” līdz kādam kārotam pirkumam. Pirmais, uz ko es patērējos 10 rubļus – bija toreiz ārkārtīgā deficītā esošā Zālīša “Mīlestības vārdā”, kur, šķietas, pirmo reizi tika aprakstīta sievietes un vīrieša mīlestības fizioloģiskie un psiholoģiskie aspekti (grāmata, protams, ir bāla un pelēka uz šodienas erotiskās visatļautības...).

Kad iegādājos pirmo disku? Šķiet, 1982. gads- kad manās rokās (kad no tantes laukos aizņēmos uz atdošanu pēc ilgiem gadiem, kā izrādījās... caur atstrādāšanu jau pēc 2000šā un pavisam citos laikos) pirktais albums. Protams, tas trakmetāla aprindām arī šodien zināmās SAXON grupas disks “The Power and the Glory” (1982. gads...). Ko tad mājās ierakstīju lentē un jau pēc neilga laika nesu turpat Beberbeķos apmainīt pret kādu citu disku. Bija arī tādas maiņas iespējas, tur gan visi skatījās – jo bija dzirdēts, ka kādam iesmērē padomju estrādes ripu ar uzlīmētu “firmas” vidiņu. Protams, arī tur bija kāds goda kodekss. Visi, kuri vēlreiz gribēja parādīties šajā saietā, ar tādu šmugulēšana tomēr nevarēja nodarboties.

Un tā caur šādām maiņām – pie manis pabija vai visi (uz to brīdi jau izdotie) URIAH HEEP diski, pāris KISS, UFO, viens THIN LIZZY. Arī viens RAINBOW, pāris DEEP PURPLE. Kopumā kādi 20 ripuļi. Pēc kāda laika tomēr šai nodarbei metu mieru: krietni mazāk riskanti bija par rubli vai trim (ja attiecīgais albums svaigs) aiznest savu lenti un pēc dienām saņemt atpakaļ ierakstu.

Protams, tirdziņu laiku pa laikam milicija izdzenāja, tas mainīja atrašanās vietu. Vienu brīdi bija Šmerļa mežiņā, tad atkal placī starp Imantu un Zolitūdi. Arī tur padzenāja. Paralēli bija “birža” svētdienās citā mežā pie Gaiļezera slimnīcas, arīdzan tur varēja šad un tad kādu albumu sadabūt vai apmainīt. Esmu dzirdējis- tur tā “birža” vēl eksistējusi jau atjaunotās brīvvalsts laikos. Lai gan info par šādu aktivitāti apklusa ap 2000šo gadu. Bija arī darbadienās ikdienas tikšanās vieta šās tēmas ietvaros aiz Politehniskā institūta galvenās ēkas (tagad RTU, toreiz Ļeņina ielā, tagad Kaļķu 1...) pagalmā. Tiesa, tur atnāca reizēm tikai daži cilvēki un arī pēc iepriekšējas sazināšanās, bet lielākoties – neviens.

Tā vai citādi – šāda aktivitāte ir rindā manās atmiņās jeb ceļā uz šodienas Karametālu!

Birkas: 665+1.

Studentijas laikos – mūzikai nebija daudz laika. Vienīgā saskare – muzicēšana klasiskās mūzikas stīgu ansamblī – vispirms kā jauniešu kolektīvam “Mazās Ģildes” (toreiz arodbiedrību kultūras nama) paspārnē. Aizlaikos tas bija tāds 2x nedēļā esoša padarīšana. Vakaros pāris stundas, un apmēram kādi 4-7 koncerti gadā.

Ansambli toreiz vadīja Eduards Kunle, tagad jau aizsaulē. Kunles kungs vadīja arī pieaugušo ansambli “Kantilēna”, kas bija stipri līdzīgs tam, kuru es apmeklēju. Reizēm kopkoncerti. Un, atkal aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka... pēc laika arī es uz “Kantilēnu” pārvācos. Tajā darbojos līdz pat 1998. gadam, kad aizņemtības pēc nācās pamest.

Bet šo muzicēšanu pieminēju tamdēļ – nu reiz sagadījās tā, ka vadītājs bijs stingrs klasikas un konservatīvisma piekritējs. Noliedza visu “moderno estrādi”, arī pret džezu bija tāda rezervēta attieksme. Rezervēta attieksme arī pret gariem matiem, kļošenēm. Un tādām visām parējām jaunatnes trakulībām. Viņa mīļotā padarīšana visas sliktās lietas salīdzināt ar “popmūziku”. Nu sacīsim, “ko tu pīpē kā popmūziķis”, “ko tu dauzies kā estradņiks”, un “ko jūs vispār spēlējat kā estrādē” (ja bija slikts mēģinājums). Nu jā, nevaru jau noliegt Kunles kunga nopelnus ansambļa dzīvē, taču šāda darbība – kā reiz provocēja uz tieši pretējo. Tamdēļ daži vijolnieka ansambļa dalībnieki mazajā starpbrīdī starp divām mēģinājumu “45 minūšu stundām” pa reizei paķircinājās uz klavierēm - kaut ko līdzīgi džezam paspēlēt. Vai no popmūzikas (kas tad nu bija joprojām Bonem M, Smokie un citi daži arī aiz “dzelzs priekškara” pieejamie skaņdarbi)....

Šāda ķircināšana pa vienai reizei, pa otrai reizei, pa trešai reizei... un tad nu vēl viena zārka nagla arī šo rindu autora šāvienu kontā. Pamazām radās doma – pirmo reizi organizēt rokgrupu. Tas ir gāaaaaaars atsevišķs stāsts. Ņemot vērā – kad nu bija kādreiz pavisam citādi laiki, kad daudz vairāk ierobežoja šādu gribētāju velmi.

Bet tagad pabeigšu stāstu par šiem vijolnieku ansambļiem. Muzicēju “Mazās ģildes” pPēcāk 1992. gadā visi pārvācāmies VEF kultūras pili, kur iekļāvāmies “Kantilēnas” sastāvā. “Kantilēna” eksistē arī 2011. Saules Riņķī, un, cik es zinu, tajā joprojām dragā klasisko komponistu skaņdarbus. Tā teikt, bez izmaiņām.

Kopumā – jāsaka, arī muzicēšana klasiskās mūzikas laukā uz reizi pēc 1. bērnu mūzikas skolas beigšanas un vēl pēc tam garas 19 sezonas – arī kāds grūdiens karametāla virzienā...

Birkas: 665+1, karametāls, karametals.lv.

Vēl labs laiks ir līdz tagadējam Karametālam , bet jau toreiz mūzika virpuļoja visriņķī. Un arī no manis bija šādas tādas aktivitātes...

Kad nu Rīgas 49. vidusskola bija pabeigta ar glanci un ar mērenu "4 ar -", no "5" iespējamā līmeņa. Pabeigšanas un jau iestāšanās eksāmeni Rīgas Politehniskā Institūta (tagad, kā Tehniskā Universitāte) Ķīmijas Fakultātē "Silikātu un ugunsizturīgo materiālu" (laikam tā to sauca) katedrā - bija aiz muguras. Sākās studentijas laiki. Negribas jau stāstīt dienu atmiņas. Ir vērts pastāstīt par trijām lietām- kas saistītas ar turpmāko ceļu Karametāla virzienā. Kā jaunulīgs nu jau students tieši mūzikas propagandas (jā, jā- jau toreiz nekur nevarēju likties...) jomā darīju: trīs lietas - 1)Viļa Lāča Valsts (tagad Nacionālā) bibliotēkā (tās mūzikas nodaļā uz tagadējās Tērbatas un Kr. Barona ielu stūrī Rīgā) lasīju tur pieejamo "Melody Maker" iknedēļas avīzi un vēlāk arī "Billboard" žurnāla laidienus; 2)klausījos BBC "krievu raidītāja" Sevas Novgorodceva raidījumus + "Radio Luxembourg"; 3) izdevu pagrīdes avīzi "Pērkons un Daile", kur - netrūka toreizējās rietumu rok - (pa reizei arī pop-) mūzikas ziņas... plusā arī Beberbeķu meža pagrīdes svētdienas tirgus biežs apmeklētājs.

Par pirmo lietu... Es neatceros, kādā veidā uzzināju- ka šis "Melodie Maker" žurnāls tur bija sastopams? Jā, toreiz jau bija Arvīds Mūrnieks (lielum liela mīkla arī šodien/pie izdevības centīšos šo nezināšanas robu aizpildīt - kā šamējam atļāva LRadio1, tad LRadio2) reizi nedēļā vadīja raidījumu "Būsim Pazīstami", kur 20min/reizēm 30min garumā skanēja tā brīža rietumu popa "topa" skaņdarbi. Saprotams, Viņš kā personība bija mega populārs, un "Būsim Pazīstami" raidījuma laika reitingi (toreiz jau neviens uz reitingiem neiespringa - nebija tagadējais kapitālisms ar šo mediju "atkarību") bija debesīs. Un pie tā paša 80'to sākumā Arvīdam izdevās ikmēneša jaunatnes žurnālā "Liesma" izveidot "mini maratonu", kur labā pārstāstā bija toreizējās rietumu rokmūzikas enciklpēdija. Pastāsts par brigādēm BON JOVI līdz pat BLACK SABBATH. Laikam jau tieši viņš bija pasviedis ziņu, ka "Melody Maker" avīzīte Viļā Lāča bibliotēkas mūzikas nodaļā tas pieejams.

Aizgāju - painteresējos. Jā, ir... BET: nepietika ar to vien - ka esi piereģistrējies kā lasītājs, un ka saņem lasītāja karti, caur kuru tur varēja ņemt uz mājām notis, grāmatas par klasiskajiem komponistiem. Konkrēti: lai lasītu šo "Melody Maker" - tur varēja šo tabloīda formāta avīzi lasīt tikai uz vietas - lasītavā. Arī tā vēl nekāda bēda nebija, reizi nedēļā pāris stundas vienmēr tam atradās. Tā bēdīgākā ziņa bija ... hehe, šodien varam pasmieties... bet toreiz smiekli ne visai nāca: lai šo lasītu, bija vajadzīga speciāla atļauja. Kā nekā, rietumu kapitālistu izdevums, ar attiecīgo ideoloģiju. Kā zināms (un to trāpīgi jau daudz vēlāk - pirmās Tautas Frontes kongresā pateica Jānis Peters "komunistiem ienaidnieks bija ASV, jaunatne un rokmūzika") aizraušanās ar šādām lietām, pat ja tā ir tikai tāda nevainīga lasīšana, bija zināms risks. Nu jā, un tamdēļ kārtība lika visiem šiem ziņkārīgiem cilvēkiem sadabūt speciālu atļauju no iestādes vadības, kur šamējais strādā vai mācās. Tamdēļ, lai iestādē šajā zinātu, kas par "apakšnieku" tāds ir, un ko viņš dara brīvajā laikā - lai pie izdevības būtu iespēja arī "stūra mājā" (tpūuuuuu... nenācās man tur būt) aprunāties. Aizraušanās ar rokmūziku visos veidos tajos gados skaitījās daudz kaitīgāka nodarbe, kā dzeršana vai slaistīšanās.

Manā gadījumā bija jāiet uz Politehniskā Institūta rektorātu un no paša rektora (toreiz Aleksandrs Veiss, protams, jau Aizsaulē šodien) jādabū šī atļauja. Nu jā, sekretārei uzrakstīju iesniegumu "redziet vēlos "Melody Maker" lasīt". Iespējams, kad mans iesniegums augstajai amatersonai nonāca uz galda, tur bija nesapratne - kāda suņa pēc man, silikātu un ugunsizturīgo materiālu katedras studentam, būtu jālasa šāds mūzikas izdevums. Nu jā, caur sekretāri uzzināju - jāraksta papildus paskaidrojums: tad, kamdēļ? Uzrakstīju: "vēlos papildus apgūt angļu valodu un paplašināt zināšanas par pasauli". Rokmūziku paskaidrojumā nepieminēju... hehe. Tad tā lieta noslēdzās vismaz uz gadu: atļauja šādi bija jāprasa reizi gadā, un nākamās reizēs - kad jau biju students 3-5. kursos, īpašas problēmas šai ziņā nebija.

Un tad nu es jau biju elitāra persona ar jau daudz tuvāku saskari pop- un rokmūzikas informētībā. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka - biju regulārs bibliotēkas apmeklētājs līdz pat kādam 1990. gadam. Citas iespējas nepastarpināti taču par šo mūziku ziņas nebija iespējams iegūt (laika trūkuma dēļ nepakavēšos par toreizējo mūzikas publicistiku...). Un protams, atļaujas tad man nācās ņemt arī no Rīgas Porcelāna rūpnīcas vadības un tipogrāfijas "Rota" direktorāta, kur strādāju.

Jā, info bija iegūstama. Bet vajadzēja arī to "kur likt". Man nebija miera tamdēļ: ka es zināju, bet citi ne... Par to nākamreiz.

Birkas: karametāls.

Galu galā - aizmirsu vienu epizodi pastāstīt. Vidusskolas izlaidums. Kā jau padomju laikos, pēc 11. klases jaunekļi un jaunietes tika izlaisti t.s. "lielajā dzīvē, kur pats katrs esot savas laimes kalējs". Un par "savas laimes kalšanu pēc 11. klases" mums skolotāji viedēja jau visus trīs vidusskolas laikus. Tātad 1976-1979. gados es mīcīju skolas solus 49. vidusskolā. Un kādā visai saulainā jūnija rītā (pēc 4triem smagiem izlaiduma eksāmeniem) tā diena pienāca. Visas meitenes - baltās kleitās, visi zēni - žaketēs. Teju vai pirmo reizi, ne tajās - kurās ikdienā gājām klasēs uz stundām, bet speciāli pirktās vai pat šūdinātās. Man bija brūna žakete. Patreiz es vairs pa miglu vien atceros, kā tur man rokās iespieda standarta pušķi (diplomus uzsniedza tikai nākamajā dienā pret rītu, kad izlaiduma nakts noslēdzās!). Dienas "oficiālo" daļu atceros vispār epizodiski, droši vien tamdēļ - ka jutos garlaicīgi. Nu jā...

... vakarā bija balle. Gara, skaļa, garlaicīga. Kam patikās, tas dejoja, kam nepatikās- tas sēdēja. Līdz rīta gaismai nomocīju to padarīšanu. Tāds garš un vienveidīgs pasāciens. Ar nelielu izņēmumu.

AR NELIELU IZŅĒMUMU. Tai vakarā no sākuma - no pievakares līdz vienpadsmitiem vakarā spēlēja kāds "dzīvais" ansamblis. Priekš tiem laikiem ar visai labu aparatūru: bungas, ģitāras, elektriskās ērģeles. Spēlēja, spēlēja... bet manam klasesbiedram Valdim (nu jau kādus 6 gadus ir Tai Saulē) vienā brīdī ienāca prātā paspēlēt savus gabalus. Nu un piesēdās pie tā ansambļa bungām, izpelnoties milzīgas ovācijas no klātesošajiem. Man nācās tirināt ātri kājas un pielīst pie tā ansambļa ērģelēm... Kopā gribējās spēlēt no URIAH HEEP pazīstamo verķi "Sunrise". Šo pašu...

Nebija nekāds brīnums, kad kārtīgi rokfani "vēl aiz dzelzs priekškara" šo un daudzus citus gabalus zināja teju vai no galvas. Valdim gan bungu ritms nevedās, man ērģeles skanēja galīgi pliekani - "hammondenes" jau nevarēja izspiest no kaut kādiem plāniem PSRS ražojumiem. Vienu reizi samēģinājām uz skatuves, otru reizi, trešo... bet tad pienāca ansambļa dalībnieki un sacīja: mums jāvācās nost, jo "viņiem laiks beidzās, un jābrauc mājās...". Tā tad gaišākais brīdis vidusskolas izlaiduma vakarā - naktī beidzās...

Kaut kā nožvidzināju laiku pie galda sēžot laiku līdz rītam, un diplomus izsniedza tikai reizē ar saules gaismu. Speciāli, lai neviens ātrāk neaiziet mājās un lai tā zāle nekļūtu tukša.

Jāsaka, tieši "šie kadri" arīdzan bija tādas kā ceļazīmes. Dažus nākamos gadus, paralēli nu jau studentu gadiem, garā ceļā mēģināju dibināt daudzas grupas. Bet par to stāsts - priekšdienās.

Līdz http://karametals.lv bija vēl tāls ceļš ejams. Bet mums viena epizode atkal aiz muguras.

Birkas: karametāls.

Hee... sen kādu laiciņu šajā blogā nebiju iemetis vārdus. Viss jau notiek - Karametāls - darbojas ar visu spēku...

Tomēr piemetīšu kādas atmiņu druskas tagad... Tais aizgājības laikos jeb, precīzāk, 1979. gada vasarā: daudz darba bija. Jāsaka, taisni bail iedomāties - kā mēs izdzīvojām ar tām informācijas druskām ieprietīm tagad, kad visa veida ziņas un jaunumi gāžas kā gara upe. Dzīve bija daudz vienkāršāka. Šķiet, kļūstu vecs un sentimentāls, bet varbūt arī ... (ak kāda vārdu spēle) vienkārši dzīvojot vienkārši, ir pavisam vienkārši. Vienkāršas domas un vienkārši taisnvirzieniski darbi.

Un tās vasaras galvenais darbs nu ir - iestāties augstskolā, saistībā ar ķīmiju. Par kaut kādām mūzikas lietām: varēju tikai sapņot. Baidīja arīdzan kas cits: ja netikšu kādā studentu darīšanā, tad mani savāks Sarkanā Armija, kur tais laikos bija ikvienam 2 gadus paredzēts nokalpot "dzimtenes goda pienākumā". Studentus, kā tais laiku slengā izsacījās, "krievos nerāva". Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ietiku pēdējā gadā, kad tiešām stundentus pad-armijas rindās zem sarkanajiem karogiem neiesauca. Toreiz nebija ne tāda "publiska telpa", ne tādi brēkājoši mediji, kā tagad. Tikai bija skaidrs, ka viena liela "demogrāfiska bedre" bija visā PSRS, tostarp arī tās lielvalsts armijā pietrūka lielagabalgaļa, tā teikt. Un tad jau pie studentiem ķērās. Un Afganistānas kampaņa veselu deviņu gadu garumā sākās... Oficiāli neko nerunāja, tikai pa kaktiem cilvēki sačukstējās (vēlāk nācās satikt vienu otru arī tur pabijušo...).

Nu labi - tā bija tās vasaras lielā doma. Sapratu, ka nenolikšu iestājeksāmenus (izstāj-eksāmenus no 49. vidusskolas nu tā ar vidējo atzīmi 4.2 no 5 iespējamiem jau biju nolicis...), tad man divi gadi draud zoļļos (un jūrniekiem uz kuģiem - visi trīs). Nezin kur kādā bezgalīgās PSRS plašumos. Atkal aizsteidzoties notikumiem priekšā: kad jau kā 2. kursa students reizē ar vijolnieku ansambli "Kantilēna" aizdevos koncerttūrē uz Kamčatu (jā, jā ... tieši tā - kādus 6,5 tūkstošus km uz A no Rīgas...), tad arī tur kādā karaspēka daļā satiku vienu no Rīgas "tur parautu". Nu jā...

Un, ko tas nozīmē - būt dienestā PSRS karaspēkā, to šodien no paaudzes, kas patreiz (raksta uzrakstīšanas brīdī) ir jaunāka par 35 gadiem, nezina. Tas nozīmē - 2 gadus prom no aprites. Aizmirstas visas iemaņas, dzīve tiek pārlauzta brīdī, kad tikai jāsāk dzīvot. Lielum lielā vairumā - visi nokļuva kā ierindnieki "lauku apstākļu" bataljonos. Kur Tev kā "skrūvītei" bija jāpilda dažādu komandieru pavēles, pa lielākai daļai bezjēdzīgas. Kaujas taču nebija, bet laiks bija jāpavada. Pie īstās šaušanas bija tikai 1x pa dienesta gadu, 2x dienesta laikā. Tur, kur bija reāla darīšana ar ieročiem, tur laida klāt tikai virsdienestā paturētos vai profesionālus virsniekus (kas bija pabeigušas virsnieku skolas un iesauktas armijā jau uz 25 gadiem... pie viena jāsaka, bijušie "kadru" virsnieki baudīja aiz dienesta beigām lielas privilēģijas/piem. varēja iet "pelnītā atpūtā" no 45 gadiem, lielas pensijas un daudzos gadījumos svētlaimīga dzīve bijušajā padomijā...). Taču to es nezināju. Bija bailes (atzīstos godīgi), ja neietikšu augstskolā, tad dzīve aizies kādos neceļos...

Tā vasara darbīga, tā vasara pilna visādu rosību... mūzika uz kādu laiku aizvirzījās otrajā plānā, bet jau pavisam netālā nākotnē bija lemts pie tās atgriezties...

Birkas: karametāls.

Esmu savā vietā: jūs katrs - savā. Kopā esam profesionāļi, kuriem lemts gan Latviju celt, gan pasauli virzīt uz priekšu. ***Karametāls: nu ir vietne profesionālai rokmūzikai, kura arīdzan jāceļ saulē. Un: kurai lemts būt priekšgalā. Pietiek sēdēt: ejam darīt.

Karametāls: mūzika stipriem vīriem un raženām sievām- ir!

Birkas: karametāls.

Tā teikt, ieejot no "apakšas" vidusskolas gados- no tiem izgāju maķenīt gudrāks, kā iepriekš. Vismaz mūzikas informācijas jomā. Ja pirms tam par dažādiem rietumu rokmūzikas virzieniem bija praktiski "0" līmeņa zināšanas, tad 11. klases izlaidumā- bagāžā jau bija tādas visai sakārtotas zināšanu kārtas par šo trakmūzikas līniju.

Biju sapratis: ka nu reiz ir tāda rokmūzika, līdzās - arī šai pus "dzelzs priekškara" zināmajiem The Beatles - kā rādījās, līdzās bija daudzas citas mūzikas komandas. Piemēram, Deep Purple, Uriah Heep, Black Sabbath (kuriem "piesien", kā rādās teju tagadējās visas blackmetal skaņu sēriju saknes...). Daudz mūzikas patiesībā bija (ir) pasaulē.

Bet tais gados bija kāda svarīgāka lieta. Jo tuvāk nāca 11. klases (kas toreiz bija pēdējā klase vidējā izglītībā) izskaņa: jo fatālāka bija doma - ko darīt tālāk? Jārēķinās, iespējas padomijas stagnācijas laikos (1979. gads, vēl seši gari gadi priekšā pirms "perestroikas/pārbūves" ar sekojošo Trešo Atmodu) bija nelielas. Vairākkārt šajā dienasgrāmatā rakstīju par stipri ierobežotām iespējām padomijas ērā, tostarp arī patiesā rokmūzika bija sadabūjama vienīgi pagrīdē un starp stipri vāji dzirdamām "radiobalsīm".

Jāsaka arīdzan, domas par profesionālu darbošanos mūzikā (mūziķis vai mūzikas apskatnieks...) par nenāca prātā vispārdrošākajos sapņos. Bija lielā Ķīmija. Bija daži savstarpēji alternatīvi sapņi. Tātad... 1) iet pa "ķīmijas līniju": rūpnīca, zinātnieks, finālā kāds profesora grāds un padomijas laikos cienīga pensija (par kaut kādu tur "brīvu Latviju" neviens pat neiešķaudījās); 2) kļūt par muzikologu - t.i. iet Konservatorijā (tagadējā Mūzikas Akadēmija) un rakstīt rakstus toreizējā presē, piem. "Literatūrā un Mākslā", patiesībā tas bija variants ar daudz lielāku varbūtību kļūt par mūzikas skolotāju; 3) kļūt ... par pasažieru lidmašīnas pilotu, vai vispār strādāt ar aviācijas lietām saistītā nozarē. Par visu tika daudz domāts un spriests. Vēl viens aspekts... Lielā Dzīve klauvēja pie durvīm...=> Kara Komisariāta veidolā. Vēl precīzāk, jau no 9-tās klases vajadzēja iet uz fiziskajām/medicīniskajām pārbaudēm. Jau laicīgi Padomju Vara atlasīja "kontingentu" sarkanajai armijai. Nu jā, toreiz ikvienam vīriešu kārtas pārstāvjiem vajadzēja uz diviem gariem gadiem iet izpildīt pienākumu pret padmju valsti: kaut kādā karaspēka daļā (pārsvarā prom no Latvijas) izdienēt šos 24 mēnešus.

Bija tad - tikai viens legāls variants izvairīties no Padarmijas. Tas ir: iestāties kādā augstskolā. Toreiz augstākā izglītība bija bez maksas un bija tikai "iestājeksāmenu likšanas vaina". Skatījās uz atzīmēm pēc vidusskolas + 4 iestājeksāmeni bija jāpieveic. Tas vēl nedaudz priekšā. Bet tikai vēl jāpabeidz vidusskola... Ar mūziku. Mūzikas gan pietrūka. Jo citi notikumi jau vīdēja priekšā pie horizonta...

Nu jā - tie trīs gadi zināmā mērā man bija tādi kā revolucionāri. Jau iepriekšējos turpinājumos minēju -> uzzināju par pasaules rokmūzikas esamību, sāku aktīvi piedalīties rokmūzikas iegūšanā. Varbūt šajā turpinājumā - tieši par tās iegūšanu. Tā krasi atšķirās no tagadējās "kārtības".

Mēs jau esam šodien pieraduši - kā visi brīvi cilvēki, ja vien kāposti ir pareizā daudzumā, aizeja uz veikalu un iegādājamies visu, ko vajag vai ko sirds vien kāro. Taču ir bijuši arī - šā rindu autora - krietni piedzīvoti: citādi laiki. Kad aizraušanās ar rokmūziku skaitījās pretvalstiska darbība. Kad rokmūzika bija "kapitālistisko imperiālistu ideoloģiskais uzbrukums"...

Lai lieki neatkārtotos, te jau ir dažas daļas, kas agrāk sarakstītas....
Pirmā daļa ;
Otrā daļa ;
Trešā daļa ;
Ceturtā daļa .

Tikai vēl pie visa iepriekšminētā pasacīšu, ka tais laikos disks maksāja vienu inženiera algu. Ja kāds vinils no "dzelzs aizkara" otrās puses bija jaunāks par trim nedēļām, tad kostēja visus 140 rubļus. 2 mēnešus vecs: 70 rubļus. Par 40 rubļiem varēja nopirkt pagājušā vai aizpagājušā gada disku. Salīdzinājumam: vienas slodzes apkopējas darbs - ap 60 rubļiem mēnesī, ceha priekšnieks rūpnīcā - 180 rubļi, kolhoza priekšsēdētājs rubļi 300, traktorists tai pašā kolhozā - 160 rubļi. ** Vēl papildus salīdzinājumsm: divistabu valsts dzīvokļa īre (privātīpašuma nebija) 5 rubļi, tramvaja brauciens - 3 kapeikas, avīze "Padomju Jaunatne", "Pionieris", "Rīgas Balss", "Cīņa" - 2 kapeikas gabalā, maizes klaipiņš - 20 kapeikas, 1l piena pudele 40 kapeikas. Vilciens no Rīgas uz Tukumu: 60 kapeikas.

Jā, visai labi ieintegrējos jau līdz 11. klases beigām tai sistēmā, kad par 2-3 rubļiem varēja uz diennakti no kādiem vīriņiem dabūt vinila plati, ko pārrakstīju uz magnetfona lenti. Skolotājiem tajā laikā, šķiet, no "augšas" bija iedots rīkojums - izķert tos, kas skolēniem piegādāja tās vinila plates. Tā, piemēram, reiz gadījās - ka kādam neapzinīgam atņēma Deep Purple's "Machine Head". Citam - atņēma Nazareth "Loud'n'Proud", utt. Tad čaļi izdomāja, kā apiet skolas sistēmu... un visu darbību pārnesa ārpus skolas sienām. Tad vajadzēja vēlos vakaros iet uz nosacītiem vārtiem un dzīvokļiem. Kādu pazīstamu disku īpašnieki lika iet uz pirmo reizi redzētiem 30 gadu gājuma vīreļiem, kuriem savukārt rados bija jūrnieki uz PSRS kuģiem, kas pa reizei viesojās ne-sociālisma zemēs. Ap to pašu laiku arī Arvīds Mūrnieks, izmantojot savus radus Vācijā (Federatīvajā Republikā - aiz mūra sienas kapitālisma pusē) sāka taisīt savu ārkārtīgi slaveno "Būsim Pazīstami", kas 20 minūtes nedēļā tomēr pavēra spraudziņu uz rietumu popmūziku.
Vidusskolā iemācījos sameklēt Seva Novgorodceva raidījumus, uzzināju par "Radio Luxembourg" (ar UK top 40 pirmdienas vēlos vakaros). Tāda pavisam cita, maģiska, teiksmaina pasaule apņēma visu mani. Pilnīgi šķērsām ar to, kas valdīja uz Suvorova (tagad Marijas) ielas, kur toreiz dzīvoju. WOOW! Tagad tas viss zināmā mērā liekas smieklīgi un kā farss. Bet toreiz bija pavisam nelielas iespējas dabūt da jebkādu info, ko dara Uriah Heep, Black Sabbath vai Procol Harum mūziķi.

Bet spraugas informācijai bija, tas "dzelzs priekškars" nebija blīvs. Un tā nu reizi nedēļā BBC Seva Novgorodcevs vēstīja par Black Sabbath kārtējo sadedzināto ģitāru, par Emerson Lake and Palmer visdārgāko izbraucienu no Anglijas uz Ameriku, par Humple Pie kārtējo pašķiršanos un atkal kopā sanākšanu. Bija. Bija, bija.

Garajos pus-mūža memuāros jau esu aiztaustījies līdz vidusskolas klasēm. 9. līdz 11. klase aizritēja, kā jau sacīju, Rīgas 49. vidusskolā. Mūzika jau karājās turpat kādos smagos gaisos. Bet: jāpastāsta par toreizējo gaisotni vispār, šodien tā daudziem jau liekas vēsturiska eksotika. Taču tais aizlaikos: tā bija visu ikdiena.

Pirmām kārtām- jau viss "viens". Viena partija, viena mācība, viena galīgā taisnība, viens "oficiālais dzīves veids". Tas padomiskais, tas uzfrizētais. Jāatzīstas pavisam godīgi, tais gados šo rindu autors pavisam naivi un reizē nesavtīgi ticēja visam tam, ko caur medijiem toreizējiem sludināja tā vara lielāko pārstāvju personās. Kā zināms no nesenās vēstures, tad "1/6 progresīvās cilvēces" teritorijā jeb PSRS viss nāca no KP (Komunistiskās Partijas) Ģenerālsekretāra mutes. Atceros Brežņevs, kas pie varas bija no 1964-tā līdz pat 1980tajam, bija tā iesēdies visu prātos ar savu mūžīgumu, ka, šķiet, ka nekas nemainīsies. Un šāda dzīve būs mūžīgi mūžos.

Posmā no 1976tajam līdz 1979tajam, kad šie gadi sakrita ar manis vidusskolas gājumiem, viss "no augšas" no KP virsotnēm bija iestādīta it kā mūžīgi mūžos. Šodien grūti iedomāties, bet toreizējās avīzes rakstīja tikai labu. Zemestrīces, "nēģeru sišana", ielu grautiņi, un pat zemestrīces bija aiz "mierīgās un nedalāmās PSRS robežām". Latvija reizē ar 15 "brālīgajām republikām" bija iecementētas vienā mierīgā teritorijā, kur "valdīja tikai mūžīga labklājība, miers, saticība / un cilvēks cilvēkam bija biedrs, draugs, brālis". Visas tās nejēdzības, haoss, birokrātija un galu galā - šās valsts noplicināšanas lielie apmēri nāca gaisām kriiiietni vēlāk, kad jau Trešā Atmoda dimdinājās pie durvīm. Bet tad, viena "pareizā" politika, viena pareizā "Maskavas CT" (Cvetnaja Televizija- latviski. krāsainā televīzija//jā- TV lielākoties bija melnbalta, krāsainas bija tās programmas, kas bija apzīmētas ar šiem diviem burtiem) un ar savu kulta programmu "Vremja" (Laiks// ja kas, tad arī šodien Krievijas 1. kanālā eksistē programma ar šādu pašu vārdu). Un visur... sarkanā krāsa.

Sarkanā krāsa- bija ierāmēta gan pionieru kaklautiņos, gan komjauniešu nozīmītēs, gan sarkanajos skolas (un- kā vēlāk izrādījās - arī rūpnīcas...) sarkanajos stūrīšos. Bija totāls deficīts it visā, tās jau ir leģendāras atmiņas - bet tad, kad "vienkāršajai tautai" sāka kaut kur pārdot (tais laiku slengā runājot - "izmeta") desas, tad bija tāda ažiotāža, kā tagad daždien tv "realitātes šovos". Par to jau runāju tad, kad apvētīju savus pamatskolas gadus. Bet- līdz vidusskolas laikam arīdzan nekas nebija mainījies. Trīs gadus gāju, un trīs gadus - visu laiku viens un tas pats.

Vienīgi mūzika un ķīmija kliedēja garlaicību. Bet par to vēlāk. Jā, divas reizes gadā bija gan negarlaicīgas lietas. Tas ir - Ļeņina apvērsuma (jeb t.s. Lielās Oktobra revolūcijas gadadienas) kārtējā gadskārta. Un arīdzan: 1. maija Darbaļaužu solidaritātes svētki. Abās reizēs - bija mums čaļiem un skuķiem plezīrs. Varējām gan baudīt dažas brīvdienas, gan arī iziet uz ielas savādākā noskaņojumā. Tas ir - tagad: kad esam pārdzīvojuši gan Atmodu, gan "pārejas posmu", gan arī recesiju - droši runājam par kapitālismu. Tais laikos kaut ko līdzīgu varēja tikai virtuvē un čukstus. Visam pāri gāja tāda kā baiļu sajūta: ka tik "publiskajā telpā" nenorunājam ko greizu vai nepareizu. Nedrīkstēja uz ielas apspriest gaļas trūkumu veikalos, ne arī vienveidīgos apģērbus. Un pasarg Dies', ja kādam izspruka "miera laiku" slavinoši vārdi. Pat latviskos tautas tērpus varēja neuzkrītoši lietot. Apdarēs bija ļoti jāizvairas no sarkan-balt-sarkaniem salikumiem. Tādi un šādi mājieni viennozīmīgi tika iztulkoti kā "pretpadomju ideoloģijas izplatīšana" un galu galā arī "pastāvošās iekārtas graušana".

Un vēl visam pāri - krievu valoda. Visur un vienmēr. Veikalu vitrīnās: obligāti tulkojumi krieviski. Ja "Desas", tad līdzās arī "Kolbasa". Ja "Kafejnīca", tad obligāti klāt arī krieviskais "kafe". Pat uz tramvaja taloniem bija tulkojums krieviski.

Jā, un arī cenu mērogs bija savādāks. Bija dažas labas lietas. Prese maksāja burtiski dažas kapeikas par gabalu. Ja salīdzinām tagadējo santīmu pirktspēju ar toreizējā kapeikām, tad 3-4 avīzes šodien varētu nopirkt par 10 santīmiem kopsummā. Un tramvajā varētu braukt par 3 santīmiem par reizi, trolejbusā - par 4 santīmiem, autobusā - par 5 santīmiem. Uz Jūrmalu vilcienā turp un atpakaļ varētu braukt par 40 santīmiem kopā. Lētais kvass uz ielas: par 5 santīmiem puslitrā. Alus - 20 santīmi pudele, baltmaize- tieši tāpat. Līvānu māju (kādas arī tagad vēl redzam ciematos) varēja uzcelt par 3000 latiem (tpū- rubļiem). Dārziņu noart varēja pa pusstopu, kuram gan cena no Baltijas līdz Kamčatkai bija 4 rubļi 12 kapeikas. Un daudzi tādi piemēri.

Jā, Rīgā bija ap 30 kinoteātriem. Salīdzinājumam... 2009. gada vidū mūsu galvaspilsētā ir 3x mazāk šo kinozāļu. Biļete uz to seansu maksāja 30-50 kapeikas. Jāsaka, arī algas bija nelielas. Piemēram, parasts inženieris saņēma mēnesī 140 rubļus, labi situēts- ap 300 rubļiem. Dzīvokļu īre bija ļoti lēta. Labs dzīvoklis bija īrējams par 10 rubļiem mēnesī. Tiesa, dzīvokļi - bija deficīta prece arīdzan. Tos nebija atļauts pirkt privātīpašumā, formāli visi īrējām tos no valsts. Tikai privātmājas bija atļauts iegādāties, un arī Rīgas nomalē vai lauku ciematos.

Kopumā jāsaka- dzīvojām lēti, bet pelēki. Līdz tagadējiem krāsainajiem laikiem: vēl tāls ceļš ejams.

Nonācis Rīgas 49. vidusskolas 9. klasē pēc ienīstās (matemātikas, algebras, ģeometrijas dēļ) 1. videnes (tagad Valsts Rīgas 1. ģimnāzija), varētu sacīt - "iekritu tīklā". Pēkšņi sapratu, ka tā rokmūzika tomēr ir liela pasaule. Un, ka tā tomēr, pieliekot zināmu piepūli un ieguldot rublīšus, ir sadabūjama. Ja vēl pirms nieka gada (1976.g. pavasaris) vēl par rok-skaņām biju dzirdējis tikai iztālēm, un kādu vīreļu čukstos, tad jau 1976. gada rudenī sapratu - tā ir aizsniedzama. Šās devītas klases biedri nezin kamdēļ bija ļoti informēti par visiem rokjaunumiem pasaulē.

Bija labi informēti, bet - pats galvenais - kaut kur gaiteņos, kāpņu telpās, uz ielas ārpus skolas nodarbojās ar kādiem slepeniem viniliem jeb skaņu platēm, kas nebija pieejamas toreizējos mūzikas veikalos. Un tad arī man vienreiz piedāvāja, pa trim rubļiem uz nakti, nākamjā dienā disks bija jāatnes atpakaļ. Bija jāpiezvana tur kādam nepazīstamam džekam, kas nav "izsniedza", un kurš pēc tam savāca albumu. Izdarīju: paspēlēju mājās, atdevu. Tā bija jau Sweet "Strung Up" plate (dubultnieks, 1975, pa pusei "live" ieraksts). Atpazinu "Fox On the Run" skaņdarbu, kas bija jau pamatskolas laikos dzirdēts caur poļu vienīgo toreiz valsts radio, bet kur ētera viļņos tomēr vasarās spēlēja pa kādam rietumu skaņdarbam (rakstīju par to vienā no iepriekšējiem turpinājumiem).

Sapratu tagad, ka eksistē tāds "pagrīdes tīkls", caur kuriem ("spicajiem", kā toreiz sauca, džekiem) varēja dabūt nu jau šos kārotos riņķus. Viss slepeni, vecāki ne vienu milimetru nedrīkstēja zināt. Tagad jau nevaram iedomāties, bet toreiz bija PSRS. Un cita starpā valdīja mānija citu citam izspiegot. Par mājās nepareizu grāmatu toreiz varēja doties ekskursijā "pie baltiem lāčiem". Lielas nepatikšanas varēja būt par nepareizas mūzikas atskaņošanu mājās, vēl jo vairāk - ja diskus "drāžam" (kā arīdzan toreiz sacīja) ar lielu troksni. Kaimiņš kaimiņam bija spiegs. Un arī caur darbavietām varēja būt nepatikšanas. Aizsteidzoties notikumam priekšā: vislielāko bārienu savā mūžā no tēva saņēmu studentu gados, kad uz slepenas "Ēras" (nu, padomju laikā - masīvas kopēšanas ierīces) biju izgatavojis mūzikas lapu "Pēkons un Daile"...

Taču tagad vēl runāju par 9. klasi, kur 1976.-1977. gados sabiju skolas gados. Jāsaka, mācījos pa īstam tikai ķīmiju (ar ķīmiju saistīta profesija un darbs - aizņēma mana mūžā visai krietnu daļu, par ko arīdzan "story" sekos...), ķīmijā biju Latvijas olimpiādes līmenī, bez pūlēm pārvarēju rajona un pilsētas "kārtas" šajā mācību priekšmetā. Taču rokmūzika tais gados un tai klasē kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Varētu sacīt, 9. klases - bija izšķirošs pagrieziena punkts ... Sekojošā 10-tā un 11-tā klasē tikai turpināju iesākto ceļu.

Jā, pirmais disks pie manis mājās, tad otrais, trešais, ceturtais... un tā bez skaita. 11-tās klases beigās es varēju jau lepoties ar kādiem 40 ierakstītiem albumiem savās lielā magnetfona lenšu kolekcijā. Protams, tēvs arīdzan pamanīja (kā gan citādāk...) manu muzikālo aizraušanos. Jāsaka, gods un slava, tāda iejaukšanās netika manīta. Tēvam un pamātei daudz citu savu domu un darīšanu, tikai pa reizeī, kad es kaut ko nebiju izdarījis vai sadarījis kādus sīkus nedarbus, draudēja atņemt mūzikas "lejerkasti". Manus vecākus un manus radus mūzika neinteresēja, citas domas tais gaņģos bija.

Tas atvieglināja situāciju, drūmāk lietas sastāvēja ar tehniskām detaļām. Vienkāršoti runāju, ilgu laiku neaizsniedzams sapnis bija lenšu magnetfons. Tāds nejēgā dārgi maksāja. Un man tika galvots, ka vecāki man nepirks, tas man pašam būs jānopelna. Pelnīju arī: dzīvoju pie tantes laukos (pie tās pašas tantes daļu dzīvi pavadu arī tagad!!!!!!), strādāju- kaplēju viņai bietes, ravēju dārzus, palīdzēju sienu kraut, par to man iedeva vienu simts rubļus. Par to tad varēju nopirkt lētāko magnetfonu "Nota", kas bija "pristavka" jeb mehāniskais lenšu rullētājs, kam nebija skaļruņu ar pastiprinātāju. Nācās iemēģināt visus mājās un pie radiem esošos radioaparātus, kur bija tie skaļruņi. Ar tiem pieciem štekeru caurumiem, ar kuriem tad varēja saspraust šos vadus.

Nu jā- stāsts par skanošiem dzelžiem turpināsies.