Karametāls

Galu galā - aizmirsu vienu epizodi pastāstīt. Vidusskolas izlaidums. Kā jau padomju laikos, pēc 11. klases jaunekļi un jaunietes tika izlaisti t.s. "lielajā dzīvē, kur pats katrs esot savas laimes kalējs". Un par "savas laimes kalšanu pēc 11. klases" mums skolotāji viedēja jau visus trīs vidusskolas laikus. Tātad 1976-1979. gados es mīcīju skolas solus 49. vidusskolā. Un kādā visai saulainā jūnija rītā (pēc 4triem smagiem izlaiduma eksāmeniem) tā diena pienāca. Visas meitenes - baltās kleitās, visi zēni - žaketēs. Teju vai pirmo reizi, ne tajās - kurās ikdienā gājām klasēs uz stundām, bet speciāli pirktās vai pat šūdinātās. Man bija brūna žakete. Patreiz es vairs pa miglu vien atceros, kā tur man rokās iespieda standarta pušķi (diplomus uzsniedza tikai nākamajā dienā pret rītu, kad izlaiduma nakts noslēdzās!). Dienas "oficiālo" daļu atceros vispār epizodiski, droši vien tamdēļ - ka jutos garlaicīgi. Nu jā...

... vakarā bija balle. Gara, skaļa, garlaicīga. Kam patikās, tas dejoja, kam nepatikās- tas sēdēja. Līdz rīta gaismai nomocīju to padarīšanu. Tāds garš un vienveidīgs pasāciens. Ar nelielu izņēmumu.

AR NELIELU IZŅĒMUMU. Tai vakarā no sākuma - no pievakares līdz vienpadsmitiem vakarā spēlēja kāds "dzīvais" ansamblis. Priekš tiem laikiem ar visai labu aparatūru: bungas, ģitāras, elektriskās ērģeles. Spēlēja, spēlēja... bet manam klasesbiedram Valdim (nu jau kādus 6 gadus ir Tai Saulē) vienā brīdī ienāca prātā paspēlēt savus gabalus. Nu un piesēdās pie tā ansambļa bungām, izpelnoties milzīgas ovācijas no klātesošajiem. Man nācās tirināt ātri kājas un pielīst pie tā ansambļa ērģelēm... Kopā gribējās spēlēt no URIAH HEEP pazīstamo verķi "Sunrise". Šo pašu...

Nebija nekāds brīnums, kad kārtīgi rokfani "vēl aiz dzelzs priekškara" šo un daudzus citus gabalus zināja teju vai no galvas. Valdim gan bungu ritms nevedās, man ērģeles skanēja galīgi pliekani - "hammondenes" jau nevarēja izspiest no kaut kādiem plāniem PSRS ražojumiem. Vienu reizi samēģinājām uz skatuves, otru reizi, trešo... bet tad pienāca ansambļa dalībnieki un sacīja: mums jāvācās nost, jo "viņiem laiks beidzās, un jābrauc mājās...". Tā tad gaišākais brīdis vidusskolas izlaiduma vakarā - naktī beidzās...

Kaut kā nožvidzināju laiku pie galda sēžot laiku līdz rītam, un diplomus izsniedza tikai reizē ar saules gaismu. Speciāli, lai neviens ātrāk neaiziet mājās un lai tā zāle nekļūtu tukša.

Jāsaka, tieši "šie kadri" arīdzan bija tādas kā ceļazīmes. Dažus nākamos gadus, paralēli nu jau studentu gadiem, garā ceļā mēģināju dibināt daudzas grupas. Bet par to stāsts - priekšdienās.

Līdz http://karametals.lv bija vēl tāls ceļš ejams. Bet mums viena epizode atkal aiz muguras.

Birkas: karametāls.

Hee... sen kādu laiciņu šajā blogā nebiju iemetis vārdus. Viss jau notiek - Karametāls - darbojas ar visu spēku...

Tomēr piemetīšu kādas atmiņu druskas tagad... Tais aizgājības laikos jeb, precīzāk, 1979. gada vasarā: daudz darba bija. Jāsaka, taisni bail iedomāties - kā mēs izdzīvojām ar tām informācijas druskām ieprietīm tagad, kad visa veida ziņas un jaunumi gāžas kā gara upe. Dzīve bija daudz vienkāršāka. Šķiet, kļūstu vecs un sentimentāls, bet varbūt arī ... (ak kāda vārdu spēle) vienkārši dzīvojot vienkārši, ir pavisam vienkārši. Vienkāršas domas un vienkārši taisnvirzieniski darbi.

Un tās vasaras galvenais darbs nu ir - iestāties augstskolā, saistībā ar ķīmiju. Par kaut kādām mūzikas lietām: varēju tikai sapņot. Baidīja arīdzan kas cits: ja netikšu kādā studentu darīšanā, tad mani savāks Sarkanā Armija, kur tais laikos bija ikvienam 2 gadus paredzēts nokalpot "dzimtenes goda pienākumā". Studentus, kā tais laiku slengā izsacījās, "krievos nerāva". Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ietiku pēdējā gadā, kad tiešām stundentus pad-armijas rindās zem sarkanajiem karogiem neiesauca. Toreiz nebija ne tāda "publiska telpa", ne tādi brēkājoši mediji, kā tagad. Tikai bija skaidrs, ka viena liela "demogrāfiska bedre" bija visā PSRS, tostarp arī tās lielvalsts armijā pietrūka lielagabalgaļa, tā teikt. Un tad jau pie studentiem ķērās. Un Afganistānas kampaņa veselu deviņu gadu garumā sākās... Oficiāli neko nerunāja, tikai pa kaktiem cilvēki sačukstējās (vēlāk nācās satikt vienu otru arī tur pabijušo...).

Nu labi - tā bija tās vasaras lielā doma. Sapratu, ka nenolikšu iestājeksāmenus (izstāj-eksāmenus no 49. vidusskolas nu tā ar vidējo atzīmi 4.2 no 5 iespējamiem jau biju nolicis...), tad man divi gadi draud zoļļos (un jūrniekiem uz kuģiem - visi trīs). Nezin kur kādā bezgalīgās PSRS plašumos. Atkal aizsteidzoties notikumiem priekšā: kad jau kā 2. kursa students reizē ar vijolnieku ansambli "Kantilēna" aizdevos koncerttūrē uz Kamčatu (jā, jā ... tieši tā - kādus 6,5 tūkstošus km uz A no Rīgas...), tad arī tur kādā karaspēka daļā satiku vienu no Rīgas "tur parautu". Nu jā...

Un, ko tas nozīmē - būt dienestā PSRS karaspēkā, to šodien no paaudzes, kas patreiz (raksta uzrakstīšanas brīdī) ir jaunāka par 35 gadiem, nezina. Tas nozīmē - 2 gadus prom no aprites. Aizmirstas visas iemaņas, dzīve tiek pārlauzta brīdī, kad tikai jāsāk dzīvot. Lielum lielā vairumā - visi nokļuva kā ierindnieki "lauku apstākļu" bataljonos. Kur Tev kā "skrūvītei" bija jāpilda dažādu komandieru pavēles, pa lielākai daļai bezjēdzīgas. Kaujas taču nebija, bet laiks bija jāpavada. Pie īstās šaušanas bija tikai 1x pa dienesta gadu, 2x dienesta laikā. Tur, kur bija reāla darīšana ar ieročiem, tur laida klāt tikai virsdienestā paturētos vai profesionālus virsniekus (kas bija pabeigušas virsnieku skolas un iesauktas armijā jau uz 25 gadiem... pie viena jāsaka, bijušie "kadru" virsnieki baudīja aiz dienesta beigām lielas privilēģijas/piem. varēja iet "pelnītā atpūtā" no 45 gadiem, lielas pensijas un daudzos gadījumos svētlaimīga dzīve bijušajā padomijā...). Taču to es nezināju. Bija bailes (atzīstos godīgi), ja neietikšu augstskolā, tad dzīve aizies kādos neceļos...

Tā vasara darbīga, tā vasara pilna visādu rosību... mūzika uz kādu laiku aizvirzījās otrajā plānā, bet jau pavisam netālā nākotnē bija lemts pie tās atgriezties...

Birkas: karametāls.

Esmu savā vietā: jūs katrs - savā. Kopā esam profesionāļi, kuriem lemts gan Latviju celt, gan pasauli virzīt uz priekšu. ***Karametāls: nu ir vietne profesionālai rokmūzikai, kura arīdzan jāceļ saulē. Un: kurai lemts būt priekšgalā. Pietiek sēdēt: ejam darīt.

Karametāls: mūzika stipriem vīriem un raženām sievām- ir!

Birkas: karametāls.

Tā teikt, ieejot no "apakšas" vidusskolas gados- no tiem izgāju maķenīt gudrāks, kā iepriekš. Vismaz mūzikas informācijas jomā. Ja pirms tam par dažādiem rietumu rokmūzikas virzieniem bija praktiski "0" līmeņa zināšanas, tad 11. klases izlaidumā- bagāžā jau bija tādas visai sakārtotas zināšanu kārtas par šo trakmūzikas līniju.

Biju sapratis: ka nu reiz ir tāda rokmūzika, līdzās - arī šai pus "dzelzs priekškara" zināmajiem The Beatles - kā rādījās, līdzās bija daudzas citas mūzikas komandas. Piemēram, Deep Purple, Uriah Heep, Black Sabbath (kuriem "piesien", kā rādās teju tagadējās visas blackmetal skaņu sēriju saknes...). Daudz mūzikas patiesībā bija (ir) pasaulē.

Bet tais gados bija kāda svarīgāka lieta. Jo tuvāk nāca 11. klases (kas toreiz bija pēdējā klase vidējā izglītībā) izskaņa: jo fatālāka bija doma - ko darīt tālāk? Jārēķinās, iespējas padomijas stagnācijas laikos (1979. gads, vēl seši gari gadi priekšā pirms "perestroikas/pārbūves" ar sekojošo Trešo Atmodu) bija nelielas. Vairākkārt šajā dienasgrāmatā rakstīju par stipri ierobežotām iespējām padomijas ērā, tostarp arī patiesā rokmūzika bija sadabūjama vienīgi pagrīdē un starp stipri vāji dzirdamām "radiobalsīm".

Jāsaka arīdzan, domas par profesionālu darbošanos mūzikā (mūziķis vai mūzikas apskatnieks...) par nenāca prātā vispārdrošākajos sapņos. Bija lielā Ķīmija. Bija daži savstarpēji alternatīvi sapņi. Tātad... 1) iet pa "ķīmijas līniju": rūpnīca, zinātnieks, finālā kāds profesora grāds un padomijas laikos cienīga pensija (par kaut kādu tur "brīvu Latviju" neviens pat neiešķaudījās); 2) kļūt par muzikologu - t.i. iet Konservatorijā (tagadējā Mūzikas Akadēmija) un rakstīt rakstus toreizējā presē, piem. "Literatūrā un Mākslā", patiesībā tas bija variants ar daudz lielāku varbūtību kļūt par mūzikas skolotāju; 3) kļūt ... par pasažieru lidmašīnas pilotu, vai vispār strādāt ar aviācijas lietām saistītā nozarē. Par visu tika daudz domāts un spriests. Vēl viens aspekts... Lielā Dzīve klauvēja pie durvīm...=> Kara Komisariāta veidolā. Vēl precīzāk, jau no 9-tās klases vajadzēja iet uz fiziskajām/medicīniskajām pārbaudēm. Jau laicīgi Padomju Vara atlasīja "kontingentu" sarkanajai armijai. Nu jā, toreiz ikvienam vīriešu kārtas pārstāvjiem vajadzēja uz diviem gariem gadiem iet izpildīt pienākumu pret padmju valsti: kaut kādā karaspēka daļā (pārsvarā prom no Latvijas) izdienēt šos 24 mēnešus.

Bija tad - tikai viens legāls variants izvairīties no Padarmijas. Tas ir: iestāties kādā augstskolā. Toreiz augstākā izglītība bija bez maksas un bija tikai "iestājeksāmenu likšanas vaina". Skatījās uz atzīmēm pēc vidusskolas + 4 iestājeksāmeni bija jāpieveic. Tas vēl nedaudz priekšā. Bet tikai vēl jāpabeidz vidusskola... Ar mūziku. Mūzikas gan pietrūka. Jo citi notikumi jau vīdēja priekšā pie horizonta...

Nu jā - tie trīs gadi zināmā mērā man bija tādi kā revolucionāri. Jau iepriekšējos turpinājumos minēju -> uzzināju par pasaules rokmūzikas esamību, sāku aktīvi piedalīties rokmūzikas iegūšanā. Varbūt šajā turpinājumā - tieši par tās iegūšanu. Tā krasi atšķirās no tagadējās "kārtības".

Mēs jau esam šodien pieraduši - kā visi brīvi cilvēki, ja vien kāposti ir pareizā daudzumā, aizeja uz veikalu un iegādājamies visu, ko vajag vai ko sirds vien kāro. Taču ir bijuši arī - šā rindu autora - krietni piedzīvoti: citādi laiki. Kad aizraušanās ar rokmūziku skaitījās pretvalstiska darbība. Kad rokmūzika bija "kapitālistisko imperiālistu ideoloģiskais uzbrukums"...

Lai lieki neatkārtotos, te jau ir dažas daļas, kas agrāk sarakstītas....
Pirmā daļa ;
Otrā daļa ;
Trešā daļa ;
Ceturtā daļa .

Tikai vēl pie visa iepriekšminētā pasacīšu, ka tais laikos disks maksāja vienu inženiera algu. Ja kāds vinils no "dzelzs aizkara" otrās puses bija jaunāks par trim nedēļām, tad kostēja visus 140 rubļus. 2 mēnešus vecs: 70 rubļus. Par 40 rubļiem varēja nopirkt pagājušā vai aizpagājušā gada disku. Salīdzinājumam: vienas slodzes apkopējas darbs - ap 60 rubļiem mēnesī, ceha priekšnieks rūpnīcā - 180 rubļi, kolhoza priekšsēdētājs rubļi 300, traktorists tai pašā kolhozā - 160 rubļi. ** Vēl papildus salīdzinājumsm: divistabu valsts dzīvokļa īre (privātīpašuma nebija) 5 rubļi, tramvaja brauciens - 3 kapeikas, avīze "Padomju Jaunatne", "Pionieris", "Rīgas Balss", "Cīņa" - 2 kapeikas gabalā, maizes klaipiņš - 20 kapeikas, 1l piena pudele 40 kapeikas. Vilciens no Rīgas uz Tukumu: 60 kapeikas.

Jā, visai labi ieintegrējos jau līdz 11. klases beigām tai sistēmā, kad par 2-3 rubļiem varēja uz diennakti no kādiem vīriņiem dabūt vinila plati, ko pārrakstīju uz magnetfona lenti. Skolotājiem tajā laikā, šķiet, no "augšas" bija iedots rīkojums - izķert tos, kas skolēniem piegādāja tās vinila plates. Tā, piemēram, reiz gadījās - ka kādam neapzinīgam atņēma Deep Purple's "Machine Head". Citam - atņēma Nazareth "Loud'n'Proud", utt. Tad čaļi izdomāja, kā apiet skolas sistēmu... un visu darbību pārnesa ārpus skolas sienām. Tad vajadzēja vēlos vakaros iet uz nosacītiem vārtiem un dzīvokļiem. Kādu pazīstamu disku īpašnieki lika iet uz pirmo reizi redzētiem 30 gadu gājuma vīreļiem, kuriem savukārt rados bija jūrnieki uz PSRS kuģiem, kas pa reizei viesojās ne-sociālisma zemēs. Ap to pašu laiku arī Arvīds Mūrnieks, izmantojot savus radus Vācijā (Federatīvajā Republikā - aiz mūra sienas kapitālisma pusē) sāka taisīt savu ārkārtīgi slaveno "Būsim Pazīstami", kas 20 minūtes nedēļā tomēr pavēra spraudziņu uz rietumu popmūziku.
Vidusskolā iemācījos sameklēt Seva Novgorodceva raidījumus, uzzināju par "Radio Luxembourg" (ar UK top 40 pirmdienas vēlos vakaros). Tāda pavisam cita, maģiska, teiksmaina pasaule apņēma visu mani. Pilnīgi šķērsām ar to, kas valdīja uz Suvorova (tagad Marijas) ielas, kur toreiz dzīvoju. WOOW! Tagad tas viss zināmā mērā liekas smieklīgi un kā farss. Bet toreiz bija pavisam nelielas iespējas dabūt da jebkādu info, ko dara Uriah Heep, Black Sabbath vai Procol Harum mūziķi.

Bet spraugas informācijai bija, tas "dzelzs priekškars" nebija blīvs. Un tā nu reizi nedēļā BBC Seva Novgorodcevs vēstīja par Black Sabbath kārtējo sadedzināto ģitāru, par Emerson Lake and Palmer visdārgāko izbraucienu no Anglijas uz Ameriku, par Humple Pie kārtējo pašķiršanos un atkal kopā sanākšanu. Bija. Bija, bija.

Garajos pus-mūža memuāros jau esu aiztaustījies līdz vidusskolas klasēm. 9. līdz 11. klase aizritēja, kā jau sacīju, Rīgas 49. vidusskolā. Mūzika jau karājās turpat kādos smagos gaisos. Bet: jāpastāsta par toreizējo gaisotni vispār, šodien tā daudziem jau liekas vēsturiska eksotika. Taču tais aizlaikos: tā bija visu ikdiena.

Pirmām kārtām- jau viss "viens". Viena partija, viena mācība, viena galīgā taisnība, viens "oficiālais dzīves veids". Tas padomiskais, tas uzfrizētais. Jāatzīstas pavisam godīgi, tais gados šo rindu autors pavisam naivi un reizē nesavtīgi ticēja visam tam, ko caur medijiem toreizējiem sludināja tā vara lielāko pārstāvju personās. Kā zināms no nesenās vēstures, tad "1/6 progresīvās cilvēces" teritorijā jeb PSRS viss nāca no KP (Komunistiskās Partijas) Ģenerālsekretāra mutes. Atceros Brežņevs, kas pie varas bija no 1964-tā līdz pat 1980tajam, bija tā iesēdies visu prātos ar savu mūžīgumu, ka, šķiet, ka nekas nemainīsies. Un šāda dzīve būs mūžīgi mūžos.

Posmā no 1976tajam līdz 1979tajam, kad šie gadi sakrita ar manis vidusskolas gājumiem, viss "no augšas" no KP virsotnēm bija iestādīta it kā mūžīgi mūžos. Šodien grūti iedomāties, bet toreizējās avīzes rakstīja tikai labu. Zemestrīces, "nēģeru sišana", ielu grautiņi, un pat zemestrīces bija aiz "mierīgās un nedalāmās PSRS robežām". Latvija reizē ar 15 "brālīgajām republikām" bija iecementētas vienā mierīgā teritorijā, kur "valdīja tikai mūžīga labklājība, miers, saticība / un cilvēks cilvēkam bija biedrs, draugs, brālis". Visas tās nejēdzības, haoss, birokrātija un galu galā - šās valsts noplicināšanas lielie apmēri nāca gaisām kriiiietni vēlāk, kad jau Trešā Atmoda dimdinājās pie durvīm. Bet tad, viena "pareizā" politika, viena pareizā "Maskavas CT" (Cvetnaja Televizija- latviski. krāsainā televīzija//jā- TV lielākoties bija melnbalta, krāsainas bija tās programmas, kas bija apzīmētas ar šiem diviem burtiem) un ar savu kulta programmu "Vremja" (Laiks// ja kas, tad arī šodien Krievijas 1. kanālā eksistē programma ar šādu pašu vārdu). Un visur... sarkanā krāsa.

Sarkanā krāsa- bija ierāmēta gan pionieru kaklautiņos, gan komjauniešu nozīmītēs, gan sarkanajos skolas (un- kā vēlāk izrādījās - arī rūpnīcas...) sarkanajos stūrīšos. Bija totāls deficīts it visā, tās jau ir leģendāras atmiņas - bet tad, kad "vienkāršajai tautai" sāka kaut kur pārdot (tais laiku slengā runājot - "izmeta") desas, tad bija tāda ažiotāža, kā tagad daždien tv "realitātes šovos". Par to jau runāju tad, kad apvētīju savus pamatskolas gadus. Bet- līdz vidusskolas laikam arīdzan nekas nebija mainījies. Trīs gadus gāju, un trīs gadus - visu laiku viens un tas pats.

Vienīgi mūzika un ķīmija kliedēja garlaicību. Bet par to vēlāk. Jā, divas reizes gadā bija gan negarlaicīgas lietas. Tas ir - Ļeņina apvērsuma (jeb t.s. Lielās Oktobra revolūcijas gadadienas) kārtējā gadskārta. Un arīdzan: 1. maija Darbaļaužu solidaritātes svētki. Abās reizēs - bija mums čaļiem un skuķiem plezīrs. Varējām gan baudīt dažas brīvdienas, gan arī iziet uz ielas savādākā noskaņojumā. Tas ir - tagad: kad esam pārdzīvojuši gan Atmodu, gan "pārejas posmu", gan arī recesiju - droši runājam par kapitālismu. Tais laikos kaut ko līdzīgu varēja tikai virtuvē un čukstus. Visam pāri gāja tāda kā baiļu sajūta: ka tik "publiskajā telpā" nenorunājam ko greizu vai nepareizu. Nedrīkstēja uz ielas apspriest gaļas trūkumu veikalos, ne arī vienveidīgos apģērbus. Un pasarg Dies', ja kādam izspruka "miera laiku" slavinoši vārdi. Pat latviskos tautas tērpus varēja neuzkrītoši lietot. Apdarēs bija ļoti jāizvairas no sarkan-balt-sarkaniem salikumiem. Tādi un šādi mājieni viennozīmīgi tika iztulkoti kā "pretpadomju ideoloģijas izplatīšana" un galu galā arī "pastāvošās iekārtas graušana".

Un vēl visam pāri - krievu valoda. Visur un vienmēr. Veikalu vitrīnās: obligāti tulkojumi krieviski. Ja "Desas", tad līdzās arī "Kolbasa". Ja "Kafejnīca", tad obligāti klāt arī krieviskais "kafe". Pat uz tramvaja taloniem bija tulkojums krieviski.

Jā, un arī cenu mērogs bija savādāks. Bija dažas labas lietas. Prese maksāja burtiski dažas kapeikas par gabalu. Ja salīdzinām tagadējo santīmu pirktspēju ar toreizējā kapeikām, tad 3-4 avīzes šodien varētu nopirkt par 10 santīmiem kopsummā. Un tramvajā varētu braukt par 3 santīmiem par reizi, trolejbusā - par 4 santīmiem, autobusā - par 5 santīmiem. Uz Jūrmalu vilcienā turp un atpakaļ varētu braukt par 40 santīmiem kopā. Lētais kvass uz ielas: par 5 santīmiem puslitrā. Alus - 20 santīmi pudele, baltmaize- tieši tāpat. Līvānu māju (kādas arī tagad vēl redzam ciematos) varēja uzcelt par 3000 latiem (tpū- rubļiem). Dārziņu noart varēja pa pusstopu, kuram gan cena no Baltijas līdz Kamčatkai bija 4 rubļi 12 kapeikas. Un daudzi tādi piemēri.

Jā, Rīgā bija ap 30 kinoteātriem. Salīdzinājumam... 2009. gada vidū mūsu galvaspilsētā ir 3x mazāk šo kinozāļu. Biļete uz to seansu maksāja 30-50 kapeikas. Jāsaka, arī algas bija nelielas. Piemēram, parasts inženieris saņēma mēnesī 140 rubļus, labi situēts- ap 300 rubļiem. Dzīvokļu īre bija ļoti lēta. Labs dzīvoklis bija īrējams par 10 rubļiem mēnesī. Tiesa, dzīvokļi - bija deficīta prece arīdzan. Tos nebija atļauts pirkt privātīpašumā, formāli visi īrējām tos no valsts. Tikai privātmājas bija atļauts iegādāties, un arī Rīgas nomalē vai lauku ciematos.

Kopumā jāsaka- dzīvojām lēti, bet pelēki. Līdz tagadējiem krāsainajiem laikiem: vēl tāls ceļš ejams.

Nonācis Rīgas 49. vidusskolas 9. klasē pēc ienīstās (matemātikas, algebras, ģeometrijas dēļ) 1. videnes (tagad Valsts Rīgas 1. ģimnāzija), varētu sacīt - "iekritu tīklā". Pēkšņi sapratu, ka tā rokmūzika tomēr ir liela pasaule. Un, ka tā tomēr, pieliekot zināmu piepūli un ieguldot rublīšus, ir sadabūjama. Ja vēl pirms nieka gada (1976.g. pavasaris) vēl par rok-skaņām biju dzirdējis tikai iztālēm, un kādu vīreļu čukstos, tad jau 1976. gada rudenī sapratu - tā ir aizsniedzama. Šās devītas klases biedri nezin kamdēļ bija ļoti informēti par visiem rokjaunumiem pasaulē.

Bija labi informēti, bet - pats galvenais - kaut kur gaiteņos, kāpņu telpās, uz ielas ārpus skolas nodarbojās ar kādiem slepeniem viniliem jeb skaņu platēm, kas nebija pieejamas toreizējos mūzikas veikalos. Un tad arī man vienreiz piedāvāja, pa trim rubļiem uz nakti, nākamjā dienā disks bija jāatnes atpakaļ. Bija jāpiezvana tur kādam nepazīstamam džekam, kas nav "izsniedza", un kurš pēc tam savāca albumu. Izdarīju: paspēlēju mājās, atdevu. Tā bija jau Sweet "Strung Up" plate (dubultnieks, 1975, pa pusei "live" ieraksts). Atpazinu "Fox On the Run" skaņdarbu, kas bija jau pamatskolas laikos dzirdēts caur poļu vienīgo toreiz valsts radio, bet kur ētera viļņos tomēr vasarās spēlēja pa kādam rietumu skaņdarbam (rakstīju par to vienā no iepriekšējiem turpinājumiem).

Sapratu tagad, ka eksistē tāds "pagrīdes tīkls", caur kuriem ("spicajiem", kā toreiz sauca, džekiem) varēja dabūt nu jau šos kārotos riņķus. Viss slepeni, vecāki ne vienu milimetru nedrīkstēja zināt. Tagad jau nevaram iedomāties, bet toreiz bija PSRS. Un cita starpā valdīja mānija citu citam izspiegot. Par mājās nepareizu grāmatu toreiz varēja doties ekskursijā "pie baltiem lāčiem". Lielas nepatikšanas varēja būt par nepareizas mūzikas atskaņošanu mājās, vēl jo vairāk - ja diskus "drāžam" (kā arīdzan toreiz sacīja) ar lielu troksni. Kaimiņš kaimiņam bija spiegs. Un arī caur darbavietām varēja būt nepatikšanas. Aizsteidzoties notikumam priekšā: vislielāko bārienu savā mūžā no tēva saņēmu studentu gados, kad uz slepenas "Ēras" (nu, padomju laikā - masīvas kopēšanas ierīces) biju izgatavojis mūzikas lapu "Pēkons un Daile"...

Taču tagad vēl runāju par 9. klasi, kur 1976.-1977. gados sabiju skolas gados. Jāsaka, mācījos pa īstam tikai ķīmiju (ar ķīmiju saistīta profesija un darbs - aizņēma mana mūžā visai krietnu daļu, par ko arīdzan "story" sekos...), ķīmijā biju Latvijas olimpiādes līmenī, bez pūlēm pārvarēju rajona un pilsētas "kārtas" šajā mācību priekšmetā. Taču rokmūzika tais gados un tai klasē kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Varētu sacīt, 9. klases - bija izšķirošs pagrieziena punkts ... Sekojošā 10-tā un 11-tā klasē tikai turpināju iesākto ceļu.

Jā, pirmais disks pie manis mājās, tad otrais, trešais, ceturtais... un tā bez skaita. 11-tās klases beigās es varēju jau lepoties ar kādiem 40 ierakstītiem albumiem savās lielā magnetfona lenšu kolekcijā. Protams, tēvs arīdzan pamanīja (kā gan citādāk...) manu muzikālo aizraušanos. Jāsaka, gods un slava, tāda iejaukšanās netika manīta. Tēvam un pamātei daudz citu savu domu un darīšanu, tikai pa reizeī, kad es kaut ko nebiju izdarījis vai sadarījis kādus sīkus nedarbus, draudēja atņemt mūzikas "lejerkasti". Manus vecākus un manus radus mūzika neinteresēja, citas domas tais gaņģos bija.

Tas atvieglināja situāciju, drūmāk lietas sastāvēja ar tehniskām detaļām. Vienkāršoti runāju, ilgu laiku neaizsniedzams sapnis bija lenšu magnetfons. Tāds nejēgā dārgi maksāja. Un man tika galvots, ka vecāki man nepirks, tas man pašam būs jānopelna. Pelnīju arī: dzīvoju pie tantes laukos (pie tās pašas tantes daļu dzīvi pavadu arī tagad!!!!!!), strādāju- kaplēju viņai bietes, ravēju dārzus, palīdzēju sienu kraut, par to man iedeva vienu simts rubļus. Par to tad varēju nopirkt lētāko magnetfonu "Nota", kas bija "pristavka" jeb mehāniskais lenšu rullētājs, kam nebija skaļruņu ar pastiprinātāju. Nācās iemēģināt visus mājās un pie radiem esošos radioaparātus, kur bija tie skaļruņi. Ar tiem pieciem štekeru caurumiem, ar kuriem tad varēja saspraust šos vadus.

Nu jā- stāsts par skanošiem dzelžiem turpināsies.

...ja tā vispārīgi runājam. Tāds visai gaišs laiks, citi klasesbiedri - kuri "mani iegrozīja" mūzikas virzienā. Cita gaisotne vispār, labvēlīgi skatieni, patiesa ieinteresētība. Pēc laika sanāca, ka jau 9. klasē pabeidzu arī paralēlo Rīgas 1. mūzikas skolu. Atceros izlaidumu, maija beigas- tādas pašas, kā šā raksta rakstīšanas brīdī. Pag pag...laikam ko svarīgi biju aizmirsis pateikt mūzikas skolas sakarā.

Rīgas 1. bērnu mūzikas skola, necila ēciņa, kas atrodas (toreiz uz Sarkanarmijas...) Bruņinieku ielā. Arī tagad tur notiek mācības muzikāli apdāvinātiem bērniem. Katrreiz, kad manas tagadējā mūzikas korepondenta darba gaitas ved garām šai ēkai, tad nostaļģijas trīsas pārņem. Kāpēc?

Nu tāpēc... ka solfedžo (mūzikas teorijas pamatu) pasniedzēja - toreizējā skolotāja Ligita Rozenberga nebilda (dažreiz) pret rokmūzikas vinilu spēlēšanas tai stundās. Mjā... atceros kā šodien, koka ēciņas otrajā galā bija tā telpa, kur notika solfedžo stundas. Toreiz jau biju iepraktizējies "iznomāt" uz māju diskus, kurus varēju gan klausīties, gan arī pārrakstīt lentēs mūziku. Ņemsim vērā, ka toreiz bija 1977. gads. Visa rietumu rokmūzika tikai pagrīdes apstākļos bija pieejama. Mans tēvs, tagad jau aizsaulē, toreiz vēl sprauns pusmūža vīrs, ar augstu stāvokli toreizējā Izglītības ministrijā... par šo kaislību ilgu laiku nekā nezināja. Pat bija ļoti bīstami viņam priekšlaicīgi to zināt, ņemot vērā toreizējās ideoloģijas nostādnes, kur cita vidū rokmūzika bija apkarojama un neielaižama "dzelzs priekškara" šajā pusē.

Jau iepriekš rakstīju, ka daži jauni čali no Latvijas Universitātes zem sava riska parastās vidusskolas 9. klasē, kur toreiz sabiju, palaida stundas laikā (eh...kamdēļ mācīt zeņķiem tur garlaicīgu padomju literatūru, ja var padragāt kādu drastisku mūziku?) Emerson Lake and Palmer ierakstus. Tāpatās solfedžo skolotāja neiebilda- ka trīs reizes dažādos laikos spēlējām gan Uriah Heep "Sweet Freedom", gan Pink Floyd "Dark Side of the Moon", gan Sweet'u "Strung Up". Un vēl tur kādas platītes. Tālajā 1977. gadā!!! 32 Saules riņķi aizritējuši kopš tām dienām, pilnīgi bail domāt.

Nez kā būtu pavērsies mans mūžs, ja arī šās lietas nebūtu notikušas.

...šie "jaunie" (bet vēl ne tuvu "pēdējie") sākās reizē ar 1976. gada rudeni, bet ar brīdi, kad 1. septembrī pirmo reizi kā skolēns bridu pāri Rīgas 49. videnes slieksnim. Jauna skola, nepazīstami gaiteņi, jaunas sejas, jaunas čalas, viss jauns. Pat jauna krāsa uz sienas, pat jauns un svaigi elpojams gaiss.

BET: visjaukākais tas- ka nokļuvu varen pareizā klasē- toreiz 9d. Nez no kurienes tai klasē bija tiem laikiem ļoti pilnīga informācija par pasaules rokmūziku/ kas tad vēl slēpās aiz "dzelzs priekškara", un vinila plates tikai pavisam slepeni bija dabūjamas Beberbeķu meža "melnajā tirgū" (par ko stāsts vēl priekšā).

Bet patreiz pirmās nedēļas risinājās 9. klasē. Un... jau vienā no pirmajām stundām redzēju ... viens klases biedrs, kad skolotājs tur kaut ko garlaicīgu stāstīja par matemātikas formulām, zīmēja elektroģitāru. Tā aizrautīgi, ka pat skolotājam nācās aizrādīt... ka jāraksta cipari un formulas. Viņš bija Aigars B. Mūzikas fans. Bet izrādījās, ka mūzikas fani bija viss "stiprais dzimums" tai klasē. Bāaa.... kaut kādi nedzirdēti vārdi un nosaukumi. "No Deep Purple aizgājis Blekmūrs", "Uriah Heep palaidis tautās albumu "Return to Fantasy", "Nazareth baigi vālē, es vakar noklausījos "Rampant" un baigi patikās (tādu vārdu kā "iespārda" - vēl neviens nelietoja", vēl un vēl. Jāsaka paldies tās klases biedriem - Valdim G. (nu jau R.i.p.), Gatim M., Aigaram B., Ričardam E., Kasparam G., Ainim P., Ģirtam P. un citiem (sorry, ja visus nenosaucu). Pat meitenēm tie prāti bija iegrozīti, jo tai klasē visas bija ne tikai labi izglītotas slepenajās rokmūzikas lietās, bet pat visai labas fanes. Devītās klases mācību gada laikā notika pāris pavisam izšķiroši notikumi, par kuriem jāstāsta sīkām.

1. URIAH HEEP!

Varam iedomāties, ka jau 70'to otrā pusē bija kārtiga rokmūzika visā pasaulē, par ko toreiz PSRS dzīvojošie ne tikai Netika informēti, bet par... pārliekus lielā interese atsevišķiem indivīdiem par rok-mākslu tika klasificēta kā "kapitālistiskās ideoloģijas izplatīšana" ar sekām, līdz pat tam - ka par šīs mūzikas propagandu varēja uz kādiem gadiem aiz čuguna gardīnītēm nokļūt!!! Jā...

Bet kādā reizē - toreiz tīnisks zeņķis, aizgāju ciemos (vienā no daudzām reizēm) pie Gata M., mana klases jaunā drauga:) Nu tur pāris kvartālus prom no skolas. Pēcpusdienā. Kā jau čaļiem pieņemts. ... Nu tai brīdī pirmo reizi mūžā ieraudzīju masīvu lentes magnetfonu. Par to lielais brīnums jau vien. Bet vēl lielāks brīnums - par to, kāda mūzika skanēja no lentes. Fūzētas ģitāras (ak, pirmais brīdis- kad vispār dzirdu tik pārforsētu ģitāru skaņu!), pamatīgas "Hammonda" ērģeles (par H. nosaukumu
arī uzzināju tikai gadus pāris vēlāk), un forsēta balss. Un gabali gari gari, pamatīgas improvizācijas. Kādas 12 minūtes no vietas. Pavisam jauna mūzikas pasaule! Un tad jau uzzināju arī tās bandas nosaukumu - Uriah Heep. Un uz lentes bija uzlikts "Live" (1973. gada) albums. Biju ieskrējis pie Gata nu tur uz "10 minūtēm", bet patiesībā nosēdēju vairāk kā divas stundas! Vai tad par minūtēm bija tas prāts, kad uz manām ausīm toreiz gāzās tādu nošu lavīna!!! "Live" izskanēja, un Gatis uzlika vēl vienu lenti... Un tad... Un tad... skanēja tas, ko ES PIRMS GADIEM BIJU DZIRDĒJIS NO AUGŠĒJĀ KAIMIŅA (kurš mīlēja pa dzērumu skaļi rullēt nez no kurienes sadabūtos ierakstus). Un tad ATPAZINU... (par ko rakstīju iepriekš). Arīdzan Uriah Heep, šoreiz gan "Sweet Freedom" albums (varam fragmentus klausīties arī tagad .. šodien tas viss liekas drusku panaivi, bet 1976-tajā!!???). Totālā mūzikas atkarība bija līdz ar to panākta...

2. Emerson Lake and Palmer

Kāda citā reizē...Nu jā, no Latvijas Universitātes uz mūsu 9-to klasi skolotāju praksē nāca divi jauni, nu kādus nieka piecus gadus vecāki par mums, džeki. Tā kā apmācīties paši par nākamajiem skolotājiem. Tādas rātnas mācību stundas, lāgā neatceros- ko tad mācīja. Laikam to pašu latviešu valodu. Viss būtu tā arī beidzies, kā sācies...pelēki. BET: kaut kāda plezīra pēc, pirms kārtējiem svētkiem - kad tāpatās neviens nemācija/ un nemācījās- šie abi džeki tāpat vienas stundas laikā uz soliem ... atstiepa masīvas skaņu tumbas, magnetfonu -> masīvu lentinieku. Un sacīja: "šodien pastāstīsim par vienu baigo pasaules mūzikas grupu". UNNNNNNNNNN... ar pirmo lentes uzgriezienu pāri galvām, un šo rindu autora sirdī dziļi iegāzās ļoti sarežģīta skaņu MĀKSLA. Taustiņi sarežģīti locījās, bungas smagi dārdēja, balss kaismīgi rullējās zigzagu. Vēl, vēl, veeeeeeeeeeeeeeeeel.... Un tika nosauks līdz šim nedzirdēts vārds "Emerson Lake and Palmer". Atzsīstos, šo vārdu toreiz vēl ilgi nevarēju izlocīt, saviem sola biedriem daudzkārt pārprasīju atkal un atkal... 1976. gadā!!!!!! Tāda "mācību stunda", ka nu tik turies. Bet tā bija OTRĀ LIELĀ ZĀRKA NAGLA manā kuņģi, un es jau kļuvu pavisam slims ar rokmūziku... Jāsaka, slimība šī turpinās arī šodien!!! pastāsts turpināsies:))

Birkas: karametāls, rokmūzika.

... turpinot iepriekšējo rakstu lapu... Pirms mācībām 49. vidusskolām tā mana mūzikas bagāža: jau bija "kaut kas salasīts, bet ne tuvu ne sakārtots".

* Bija dzirdēts par "The Beatles"- nekas vairāk par nosaukumu; kaut kas arī par "Abbu", "Beach Boys"...cik nu vispār caur "aizkaru" tas bija iespējams kaut ko sadabūt.
* Maestro Raimonds Pauls - nedaudz pavilcies ar komponista eksperimentiem "big bīta" (heavy pirmsākumi) virzienā dažos RP pirmajos diskos;
* Bija dzirdēts "Uriah Heep" varenais albums "Sweet Freedom" (1973)- tad gan nebija nojausmas ne par komandu, ne par šādu albumu, bet zemapziņā "biezās" ģitāru skaņas jau iesēdās. Arīdzan Nazareth'a "Bad Bad Boys" un Mango Jerry "Summertime" skaņdarbi vairs neizgaisa no atmiņas. Šie visi bija dzirdēti caur griestiem (vārda tiešā nozīmē) no augšējā kaimiņa puses, kad viņš (nez kādā veidā ticis pie šādiem ierakstiem?) " zem grādiem" savu magnetfonu uzgrieza drusku skaļāk.
* Uz to brīdi bija jau iegādāts mazais pārnēsājamais radioaparāts, kur ... bija iespējas klausīties Polijas Radio1. Kur cita starpā - skanēja arī kāds "rietumu" tā brīža hits, apmēram viens pa dienu...
* Kaut kur bija redzētas multifilmas "pieaugušajiem", kur pa reizēm tika kariķēti rietumu mūziķi - no viņu garo matu frizūras un "kļošenes" jeb bikses ar platiem apakšējiem galiem.... kas skaitījās ultra-modīgi toreiz.
* Par mūziku - nu nebija nekādas nojausmas līdz tai vasarai, tikai tādas "druskas" - kas visur tika sagrābstītas. Legāli bija iespējas klausīties jau pieminētā Raimonda Paula plates. Jāsaka uz reizi (varam palasīties - kādā iepriekšējā reizē), Maestro bija tāds "nedaudz atvērts logs" caur mūziku, kur ieskanējās kādas "rietumu vēsmas" (ja gadās - tad paklausieties 1976. gada izdoto "Laternu stundā"-> patiesi uzdrīkstēšanās PSRS stagnācijā-> kur rokmūzika bija "rietumu imperiālistu ideoloģiskais ierocis"<- ...).
* Tai vasarā bija pirmā vēlme iegādāties savu lenšu magnetfonu. Tie bija dārgi, "pristavka" (maģis lentinieks bez skaļruņiem- tikai mehāniska lenšu ritinoša ierīce) "Nota" no lētākā gala maksāja 105 rubļus. Salīdzinājumam, strādnieku alga bija ap 60-70 rubļu... Lentinieki ar skaļruņiem- ne lētāki par 200 rubļiem. Brrr.. nejēgā dārgi bija. Bija mēnesis jāsvīst, lai šādu summu savāktu. Vai arī kāds gads jākrāj pa 10niekam. Bet tādam 8. klases zeņķim bija cerības tikai uz bagātāku radinieku atbalstu.

Mjāa....